 (www.feini.lv) |
| Jānis Šišlo : Lakija domā |
| /Kā atsauce uz dzejoli "Šeit lejā rakstītas rindas" paustajām atziņām. Iecerēts kā dzejoļu cikls./ Viņš ir pārpasaulīgs, Un manī zvaigžņu lāses rasina... Kā kaķis smaidot pieglauž asti plecam, Un tālāk savu iedomu miglā klejo... Viņš zina jau visu pirms sākuma, Katru sīkāko kapilāru manī... Es jūtu savādas trīsas pat neredzot, Sasalstot zvaigžņu ledū... Tur lejā, kur elpot neļauj... Tur lejā, kur jau zīdainim piekaļ masku, Ikvienam, naktīm un dienām... Ai, cik sāpīgi pirmreizība mirst man klēpī... Bet kosmiskais lifts vēl nenāk... Nekas vairs nebūs kā senāk - Mīlestība un skūpsti, ugunskurs bērnības pļavās... Zāle, pie krūtīm kas lieglaimē kļāvās... Mana planēta ir pamesta Par kājslauķi zābaku zolēm. Un viņa pasakas beidzas pirms sākušās... Smeldz katrs sīkākais kapilārs manī... Viņam ir Rīga, un Rīga ir viņā - Ne skatienā tīrā pret debesīm Ne asfalta pelēkumā... Viņš ir baiļu un brīvības ielenkumā. Bet tomēr pārpasaulīgs... Kārtējā skatuvē, kārtējā lomā. Viņš zina - Lakija par viņu domā. |
| (22.02.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |