Vēlos būt pēdējā lapa koka galotnē,
Zīmēt aizejošo rudeni vēl mazliet,
Plīvot, bet nenokrist,
Atcerēties kā māsas raibās,
Čukstus čaukstēja blakus.
Bezspēcīga atlaižos, krītu,
Un atļauju rudens kungam,
Viegli pieglāstīt pie zemes,
Un pazaudēt zemē būtību,
Kur par pīšļiem pārtapt man. |