Zivs no tālām pasakmājām peld
pa straumi, peld starp nārām.
Tik uz mirkli apstājusies, nolaiž
spuras padevusies - neizdodas
sāpēm nepakļauties. Pārbijusies,
apmulsusi, jo tā beidzot sapratusi -
tevi mīlēs tādu, kāds tu esi.
Nicināma, nosodāma, apkārt tai
neviena drauga, vienaldzīgas sejas
pretī smaida, bet tai citai -
kāda bauda! Varbūt arī tevi
kāds aiz stūra gaida? |