Pavasara rīta vēji
sajaukuši manus matus-
nevar būt, ka izdomāju
tavu kvēlo acu skatus!
Dziļāk mežā, vairāk glāstu,
vairāk neprātības slazdu-
ne jau velti tautā tevi
sauc par melno meža strzdu.
Piedziedāji pilnu galvu,
nesapratu vairs ne nieka-
vai tev zvaigznēs iezīmēta,
vai priekš pavasara prieka...
Svilpot beidz! Man jāzin cieši-
mazais šķilsies mūsu olā?
Izskatās, ka lielās raibās
atkal sarūpētas "Molā"!
Vien ap Jāņiem strazdupapa
mīlas treļļi kļuva lēni-
testamentā ierakstīti
tapa arī dzeguzēni. |