Tu saplīsi,
aizlidojis aiz horizonta,
kur iedomju gulbji
kā kumeļi kadiķu ganībās ganās
un vilšanās putekļi slēpjas
aiz nopūderētām ilūzijām.
Tu sadegi,
noslīkstot pareizo izjūtu dzelmēs,
pat nepamanot-
uguns ūdenī izkūst
un aizplūst uz strupceļu jūru.
Tu neatgriezies,
jo pārāk spilgtas auga maldugunis
svešās dzīvības dārzā
aiz apvāršņa zilgajām krāsām,
vilinot neprātu ieskaut dienas
vīstošu ievziedu smaržā.
Vien nostaļģija
trauslajā laikā izaugs
un izplauks kā plīvuros ietinies,
ķīmiski nepatiess rīts. |