| Tu pasniedzi dzeltenu rozi- kā izlīgumu,
 bet piemirsi,
 ka dāvini vilšanos.
 
 Ar dvēselēm aiznaglotas durvis
 neatvērsies
 un paslēpsies vārdos
 aiz ilūzijām sakrātais naids.
 
 Vien laiks
 skropstu dobumu veldzi izžāvēs,
 sausākā vietā noliks
 un aizliegs dvēselei kliegt.
 |