Tu pasniedzi dzeltenu rozi-
kā izlīgumu,
bet piemirsi,
ka dāvini vilšanos.
Ar dvēselēm aiznaglotas durvis
neatvērsies
un paslēpsies vārdos
aiz ilūzijām sakrātais naids.
Vien laiks
skropstu dobumu veldzi izžāvēs,
sausākā vietā noliks
un aizliegs dvēselei kliegt. |