 (www.feini.lv) |
| Laimdota Vištarte : Pēc lietus |
| Salija manas papīra lidmašīnas. Izjuka, izšķīda, ieminās dubļos un - viss! Kāpēc tās palaidu vienas mākonim pretī, Melnam un draudīgam, tukšajās debesīs? Visi krāsainie kuģīši asarām pielijuši. Nepeldēt, neviļņot - rietenis šodien tik greizs! Kāpēc nav lemts redzēt tālāk - aiz pērnajām niedrēm? Kaut kas šai lietū ir galīgi nepareizs... Salija manas cerības papīra kuģīšiem līdz, Izšķīda kopā ar lidmašīnām un ilgām. Kāpēc vienmēr, kad mums nevajag, iesāk līt? Kāpēc zūd saule no debesīm, sapņaini zilgām? Salija, sajuka... Varbūt rīts atnāks ar smaidu. Sasildīs, izžāvēs. Tomēr - viss savādāks būs. Tas, kas reiz pazudis, brienot caur pērkona dārdiem, Paliks vien atmiņās, līmēts, bet - neatgūts. |
| (15.04.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |