 (www.feini.lv) |
| Santa P. : meitene, kurai nebija dzīves. |
| redzēju meiteni mazu un trauslu spilgti lakotiem nagiem, Kents pie sarkanām lūpām. viņa raudāja. domāja tikai par sevi, savām mīlas mokām. skatījās actiņām skaudīgām uz pasauli savu kā bez rokām. viņai skauda. viss, jo dzīve esot grūta bruncīšos īsos. viņa ienīda mani, bet gribēja dzīvi, vienalga, manu vai citu, tikai brīvu. nu, mana caciņa visa Armani un ādas jaciņā nokopē mani. vienmēr teici, ka nekad nebūsi tāda, vienmēr normāla, parasta, nekāda. bet tagad nav tev ko zaudēt, naivā, vai tad tev kas ir kādreiz bijis? viņa kliedza, ka nezinot es nekā. droši vien, mana mīļā. tad aizej uz Essīti, tur tevi ņems par pilnu. paskaties MTV, jo tā ir mode, ko nenīst. viņas acis kvēloja: tu mani nepazīsti! kas tad tur ko pazīt? tāpat visas vienādas caciņas ādas jaciņās. palūri mātes maciņā, nočiep kapeikas. tev vajag kofeīnu un cigaretes. un liekas, vēl prātu. iedod buču tam čalim viņš nopirks tev alu, varbūt dzīve nebūs vairs vientuļa sala. viņa teica, ka neejam mēs līdzi laikam. varbūt taisnība, jo, lai atpakaļ dabūtu Kobleinu, mēs atdotu Gagu. mēs nepērkam modi, saudzējam stilu,mīlam dabu. mums sevi nevar atņemt. nekad. un ko tagad teiks caciņa? viņa atkal raudāja. pamodos es nākošā rītā, piespiedu pogu, skatījos ekrānā zilā. tur teica - atrasta meitene vietējā klubā tāda ap trīspadsmit, bārbiju somiņu rokā. kāds kungs, grumbām sejā stāsta mums - viņa pārdozēja nezināma meitene laikam, no vietējām mājām. īpašas pazīmes? nekādas. uz mata kā citas, varbūt tu viņu pazīsti? viņai esot tāda jaciņa ādas. |
| (17.04.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |