 (www.feini.lv) |
| Laimdota Vištarte : Sadegt! |
| Asniņam pietiek drosmes un dzīvības spēka Izplestiem spārniem ielauzties pasaulē. Tāpēc nesauc, lūdzu, ja vari, šo brīdi par grēku - Es neesmu ledus, kas sirdsčukstus nosaldē. Tos satrauktos, kuri uz zemes un manējās krūtīs, Un arī tos klusos, kas ezera dzelmē mīt, Kas radušies janvāra salā uz sarmotām rūtīm Un tagad kā kļavlapa tavā pagalmā krīt. Es neesmu burve, es tiešām vēl tikai mācos, Un meklēju kādu, kas palīdzētu man burt. Tad aizvestu sirdsupi vietā, kur mutuļo krāces, Un pacenstos iemācīt tevi tur uguni kurt. Vēl straume ir rāma. Es pasmeļu ūdeni saujās Un dzeru kā bērzsulas, koks kamēr nesaka - Viss! Man gaismas tik daudz, vien baidos no elpas straujās, Jo liekas - par tuvu deg satrauktās debesis. Ja asniņam spēka diezgan un saulei - smaidu, Tad man - mani spārni, pret vēju lai lidot var. Un, vai nav vienalga, cik augstu, bet zini - es gaidu, Kad sirds mani pacels līdz saulei, kaut - sadegt man! |
| (22.04.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |