Uz virves nostieptas
pat bailes līdzsvarojas,
un domas neliecas kā smilgas asā vējā,
bet nedrīkst apstāties
vai saspringt elpu smeļot,
jo ejot dvēsele kļūst svešāda un kaila.
Tā nevar piederēt
tām virsotnēm, kas griežas
ap centru pasaulei
starp pārmetumu asīm,
kad Tavā balsī
iegravēts tiks lēmums
uz mirkli piedot,
aizmirsties
un lidot.
Tad lāsot sāks tās sasalušās važas,
kas jūtas slēgušas aiz saprātības sienām,
un naktī bēgušas,
starp zvaigžņu ceļu kartēm,
lai nemaldītos
bezspēcīgos rītos.
Vien atklājies-
un dienas uzšķils liesmas
aiz paisuma,
starp neprātības viļņiem,
un noklāsies ar karstām zibens šautrām
trīs vārdi neteiktie,
kas Tavā sirdī salst... |