Tu, Bailes, ar ieplestām acīm un drebošiem pirkstiem.
Tu neslēpies manī un neliec man trīcēt sev līdzi.
Vairs necenties iebiedēt mani ar aizkapa čukstiem.
Es nebīšos turpmāk, kaut čuksti tu manī vai kliedzi.
Es izvemšu tevi ar pusdienu atliekām kopā.
Vai stenot uz poda, es tikšu no tevis reiz vaļā.
Tad baidīt tu varēsi vien savā iztēlē skopā
Un nebūs vairs vakaros jārij man asaras sāļās.
Es izsliešos taisni un skatīšos neveiksmēm pāri.
Nu ticībai, cerībai krūtīs būs radusies vieta.
Sāks mīla degt acīs, pār lūpām nāks pārdroši vārdi.
Un sapņos smelt prieku vairs nebūs man iespēja liegta. |