Ar skumjām domāju par to,
Kāds aklums reizēm manī mīt,
Jo kurš gan maizē dalītos
Ar tiem – aiz muguras, kas nīst.
No vienas uguns – gaisma spīd,
Bet cita – tikai dūmo vien.
Tu dari labu nesavtīgs –
Bet skopumu tie klāt tev sien...
Tas aizvainojums dziļi sāp,
Un sāpēm līdz var piedzimt naids,
Bet meklēju, kur maize, sāls,
Kad ienāk ciemiņš, lai vai kāds.
- Kāpēc? – tev ceļas jautājums,
Kur spēks man rodas darīt tā?
To - Kristus iemācījis mums,
Nav naida viņa mācībā. |