 (www.feini.lv) |
| Lietutiņš Vēsais : Stāsts no stāsts sākuma. |
| Ārā ir tumšs, ir vakars. Es pats sēžu vilcienā. Man ir ērti un silti un es skatos uz pievilcīgu krāsoto blondīni. Tā nu sēžu, paskatos apkārt un sāku apdomāt savu dzīvi. Tā nemanot aizdomājos par šo meiteni. Es teiktu, ka uz gadiem 17 – 20. Kosmētika normas robežās tā, ka lāga pat pamanīt nevar, bet izcelts viss būtiskais. Ir pīrsings kreisajā uzacī. Gaumīgs, jo acīs īpaši neizlec, bet viņas acīm piestāv. Meitenei ir iesnas. To es pēc tā, ka deguna maliņas ir viegli iesārtas. Tomēr viena no jaukākajām lieta uz viņu skatoties liekas ir viņas džemperis. Zilgani zaļā krāsā un ar tādu dīvainu radību virsū. Ar tādu īsti neizprotamu zvēriņu, ne īsti gotiņa, ne īsti zebriņa, ne īsti stirniņa. Pieņemsi, ka zebriņa. Šeit arī beidzas stāsta daļa par smuko, krāsoto, apslimušo blondīni. Jo skatoties uz šo būtni, es atceros stāstu par kādu zebriņu. Tad nu tā! Iedomāsimies visi lielus džungļus, Āfrikas džungļus. Savanna, vieta kur, lai izdzīvotu ir jānogalina vai jāmāk būt nenogalinātam. Vieta kur stiprais spiež pie zemes mazo. Līdzīgi kā biznesā. Īsāk sakot vieta, kur uzvar spēcīgākais, ātrākais vai viltīgākais. Uzvara ir izdzīvošana. Stāsts notikās kāda zebrisu barā. Bija piedzimusi jauns zebris. Tā kā zebri paši izvēlas savus vārdus, jo jau no dzimšanas māk runāt un klausīties. Nav tā kā dažas sugas, kas no sākuma māk tikai klausīties un tad ap kādiem gadiem diviem iemācās runāt un aizmirst kā ir klausīties, bet abus vienlaicīgi pielietot mācās tikai no gadiem divdesmit pieciem, un arī tad ne visi tos apvieno. Tad nu mazā zebrene bija lielā1s izvēles priekšā, ko viņa vēl nebija izlēmusi, tādēļ visi viņu sauca par Mazuli. Tagad kad zebrisu barā bija arī Mazule, tas bija apdraudēts, jo savannā jaundzimušie vienmēr ir bijis viegls un iekārojams mērķis plēsoņām. Plēsoņu savannā bija daudz, sākot ar guļavu lauvu un beidzot ar vienkārši cilvēku. Tāpēc zebrisu bars bija izsludinājis trešo trauksmes stāvokli no pieciem. Kas bija ļoti augsts, jo 5 bija izsludināts tikai vienreiz. Augusta slaktiņa laikā pēc kura izdzīvoja tikai izredzētie. Tagad zebrisi visur kur gāja, gāja tikai pa divi, un jaunie zebri bija jāpavada vismaz diviem vecākajiem zebriem. Tas bija tāpēc, ka viens zebris ir labs mērķis plēsoņai. Viss pārējais zebrisu kolonijā notikās kā parasti, tikai ar nedaudz lielāku piesardzību. Jaunā zebrisa māmiņa bija ļoti lepna ar savu meitiņu, jo tāds notikums bija ievērības cienīgs un svarīgs pamats nākotnei visam baram. Šis notikums vēl bija īpašs ar to, ka Mazule bija baltmelnā zebris. Ir divu viedu zebrisi, baltmelnās un melnbaltās. To nosaka pēc tā kāda krāsa ir redzama pirmā nākot pasaulē jaunajam zebram. Sen nebija dzimis baltmelnais zebris un to uzskatīja par zīmi, ka viss ies uz augšu. Par baltmelno Mazuli runas bija izskanējušas tālu, tālu. Visi lielie plēsoņu bari bija dzirdējuši jau par īpašo notikumu. Viņiem īpašs, jo iespēja mieloties ar jaunuļa gaļu, kas bija mīkstāka un saldāka nekā jau nobrieduša zebrisa gaļa. Kā par nelaimi tiešā zebrisu bara tuvumā pēdējās dienas siroja izsalcis un dusmīgs gepards. Šis gepards bija padzīts no sava bara par cenšanos kļūt par galveno. Viņš izaicināja uz dueli gepardu vadoni un cieta sakāvi. Viņu bars nesaplosīja gabalos par šo izgāšanos kā prasti tas būtu noticis, bet atstāj viņu nomiršanai un citu mazāku plēsoņu saplosīšanai. Viņš bija tik daudz cietis, ka brīnums viņam tikai palīdzēja izdzīvot. Šis gepards bija īpašs, jo tam tika paredzēts kļūt par valdnieku, tomēr viņš to nolēma darīt par ātru un cieta briesmīgu sakāvi. Šī bija viņa pirmā sakāve, viņš vienmēr bija uzvarējis. Interesants fakts par gepardiem:’’100m sprinta sacīkstes ir cēlušās no gepardu iesvētības rituāla. Tas ir rituāls kad bērns kļūst par vīru. Tas veic ikviens bara loceklis lai zinātu savu vietu. Jo spēcīgāks, jo varenāks tu biji barā. Šajā rituālā gepardi sacenšas skrējienā un cīņā. Tās ir divas galvenās īpašības kam jāpiemīt lai izdzīvotu gepards. Ātrumam un spēkam.’’ Tā nu šis aizvainotais un paklīdušais gepards klīda tur pat netālu no zebrisu bara un lēnām zagās tam klāt. Tā izsalkums bija tik liels, ka nu jau tas sarunājās pats ar savu vēderu. Tā pēc ilgāka novērojuma viņš nolēma uzbrukt zebriem dienas vidū kad bija viskarstākais laiks. Kad visi zebri meklē vietu kur paslēpties no karstuma. Tās bija vai nu koku ēnas, garā zāle vai ūdens. Lieliskas vietas lai pielavītos maksimāli tuvu un uzbruktu negaidīti. Arī bēgt viņām būtu grūtāk, jo karstums ātrāk nogurdina un šķēršļi neļauj attīstīt lielu ātrumu, jo zebri skrien ātri tikai taisnos gabalus, bet manevrē ļoti neveikli. Gepards lēnām sāk virzīties uz zebrisu bara pusi. Viņš īpaši nesteidzās jo zināja, viena lieka kustība un viņu pamanīs un medījums aizbēgs. Viņš pielavījās maksimāli tuvu klāt un gaidīja. Gaidīja īsto brīdi. Tā pagāja vairākas stundas. Tās gepardam likās mūžība, bet visu šo laiku viņš novēroja Mazuli. Jo ilgāk viņš vēroja, jo vairāk viņām viņš iepatikās. Mazulis visu laiku bija kustībā un darbībā. Likās, ka nemūžam nepagurst. Tas skraidīja no viena zebrisa pie otra un jautāja mūžīgos jautājumu. Kāpēc tas ir tā un ne savādāk? Gepards viņu bija vērojis tik ilgi, ka pat aizmirsās kādēļ viņš tur zālītē gulēja. Līdz beidzot ieraudzīja ko pavisam nelāgu tālumā pie apvāršņa. Lielāko un nežēlīgāko no savannas slepkavām – cilvēku. Viņš nenogalināja, lai izdzīvotu, bet prieka pēc. Lai padižotos kā viņš no 200m ar savu moderno verķīti ir nogalējis kārtējo savu upuri, ko kā izsmieklu ieliks savā mājā, kā viņa varenības simbolu. Tā nu gepards saprata, ka viņa mērķi ir noskatījis kāds cits, kāds varenāks, bet gļēvāks radījums. Viņš saprata, ka mirklī kad viņu pamanīs par mērķi uzreiz kļūs viņš nevis zebri. Viņš tāpat manīja, ka zebri šo plēsoņu vēl nebija manījuši un tādēļ ir vēl lielākās briesmās. Pirmais, kas ienāca prātā ir gulēt un nekustēties, lai viss notiek savu gaitu un viņš iespējams izdzīvos. Otrais, bija bēgt ko kājas nes prom, tā cenšoties aizbēgt pašam un izbiedējot zebrus. Trešais, uzbrukt! Tikai kam? Vai zebriem, tā cenšoties tomēr iegūt ēdienu? Vai cilvēkam? Kas apdraud viņu un zebrus, bet varbūt viņam izdodas uzvarēt šo plēsoņu. Viņš gulēja un novēroja, kas nu notiks? Varbūt cilvēks vienkārši aizbrauks garām un neko neiztraucēs. Bet nē tas manāmi pietuvinājās attālumā no kura tam droši uzbrukt. Tieši tad gepards saprata, ka viņam Mazuļa ir palicis žēl. Ka viņš vairs nedomā tikai par sevi, bet arī par zebriem. Ka tās vairs nav tikai gaļa, kas jānoķer. Ka tās ir tās pats, kas viņš tikai neaizsargātas. Viņš strauji piecēlās un skreja virsū cilvēkam, aizskriedams garām zebriem. Pa ceļam nobļaudamies ‘’bēdz, Mazuli, bēdz!’’. Viņš skrēja kā vēl nekad. Ar milzīgām dusmām uz pacilātību. Viņš skrienot sajuta asu dūrienu labajā sānā, bet tas vairs nebija svarīgi, jo apstāties viņš vairs nedomāja. Mērķis bija viens, par katru cenu. Cilvēks. Šis plēsoņa bija jāaptur. Atradies viņam 3 metri attālumā viņš saņēma visu savu spēku un leca. Viņš gaisā sajuta vēl vienu asu dūrienu tieši krūtīs un saprata, ka tas viņam ir viss, bet nu jau bija par vēlu lai apstātos. Gepards atvēra muti un koda. Tieši kaklā. Ar pēdējiem spēkiem viņš savilka savu žokli kopā, lai izgaršotu savu nāves stundu. Tai bija silta, nedaudz metāliska un sausa garša. Ar šo garšu viņš sajuta, ka ir uzvarējis, un ir valdnieks, bet tikai uz pāris sekundēm. Jo juta, ka vienīgais siltais viņā ir šī nāves garša, bet pats ar katru mirkli pietuvinājās vēsajai zemei. Pa šo laiku zebri jau bija paspējuši izklīst atpakaļ neskatoties, tikai Mazule bija novērojusi šo notikumu un jautāja citiem. ‘’Kas tas bija?’’ Atbilde bija vienkārša ‘’Tā mirst plēsoņa’’. Tā nu šis mans stāsts beidzas, arī meitene jau pa šo laiku ir paspējusi uzvilkt virsjaku un gatavojas izkāpt. Varētu teikt, ka līdz ar mana stāsta beigām arī viņa ar virsjakas rāvējslēdzēju aizver skatu uz šo mazo zvēriņu, kas man tik ļoti atgādina Mazuli. Viņa izkāpa, uz atvadām pasmaidīja un es zināju, ka ar Mazuli viss būs kārtībā. |
| (10.05.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |