 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Egoists. |
| Viens, kūleņodams emociju bangās Un izpaužoties mirkļa spriedumos, Viņš savādāk, ik reiz, uz visu raugās, Līdz sapinas pats savos teikumos. Par paraugu tik bieži sevi saucis, Ka beigu beigās pats tam ticēt sāk. Ar kompetenci savu visur spraucies... Nu ko tur teikt, viņš neprot savādāk. Sen noliedzis viņš draudzību un mīlu, Vien sacensties un atriebties tam tīk. Ap sevi redz tik konkurentus sīvus, Ar kuriem cīnīties tam neapnīk. Kad paies viņa dzīve vienās kaujās, Uz ietās takas kauli balot sāks, Un paša nāve atnāks iesist saujā, Tik tad pār viņu apgaismība nāks. Viņš atskārtīs, ka izniekojis velti Šo dzīvi, kuru dāvājis tam Dies. Neviena vairs, kam atstāt savu zeltu. Neviena vairs, kas asariņu lies. |
| (07.07.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |