Kā neprātīgs pret loga stiklu
Sit spārnus krāsains taurenis,
Bij' nolaidies tik īsu mirkli,
Un saules glāstos iemidzis.
Ne sapņos viņam nerādījās,
Ka nogriezts tiks šis krāšņais zieds,
Tik tad, kad durvis aizdarījās,
Tas saprata, kas noticis.
No pirkstu pieskāriena traucās,
Kur šķita jābūt debesīm.
To satvert tiecās maigas plaukstas...
Kāds brīnums! Tauriņš tiešām dzīvs.
Kur jābūt saulei-kvēla spuldze,
Te vienā mirklī aizsvilt nieks.
Ir saprašanā plēsta brūce-
Cik mānīgs bijis skaistais zieds.
Jel dodiet brīvi, vajag lidot...
Kādēļ gan stikli logiem ir?
Var redzēt ziedus dārza vidū...
Bet rūtis to no brīves šķir.
Nav spēka, nevarīgi spārnus
Kļauj kopā gurdens taurenis,
Tam palīdzēt ir manos spēkos,
Man rokās viņa liktenis. |