termosā vārās ūdens
kā ziedputekšņu saldās pūkas
un manas sarkanās lūpas
saulē sāk izbalēt sārtas
padzerties karsto ūdeni
kas rīkli kā liesmas cērt
un norīt tā sastāvu aši
kā dzīvības sargātāju brašu
es nebūšu citu cilvēku kopija
kas putekļus vākdama fotorāmītī stāv
jo savādāk sakaltīs mana dvēsle
un ķermenis smilšu graudos irs
es nebūšu tu |