 (www.feini.lv) |
| Violetta Green : Cita pasaule |
| Es atveru acis. Viss apkārt ir pelēks un slapjš, līst auksts lietus. Vējš pūš ar savādu skaņu. Tas pūš caur palēkzaļajiem koku zariem tālumā. Viss apkārt ir tukšs. Es guļu uz slapjiem koka dēļiem. Tevis vairs nav. Tā ir pirmā doma, kas ienāk man prātā. Tu esi citā pasaulē. Tā ir tik tālu, bet, ja man pietiktu drosmes, tā varētu būt arī pavisam tuvu. Es nezinu kā es šeit nokļuvu, es nezinu, kas šī ir par vietu, bet es zinu kāpēc es šeit esmu. Tā ir cena, kuru man jāmaksā par izvēli, kuru izdarīju. Vējš nes līdzi balsis, kuras dzēlīgi runā manā prātā. Man jāuzmanās, man jābēg. Lietus lāses smagi sitas pret manu auksto ķermeni, bet es nevaru pakustēties, es nevaru piecelties, man nav spēka. Tikai tu varēji dot man spēku, tagad tas ir atņemts. Es aizveru acis un redzu dzīvi, kāda tā bija vēl, šķiet, pirms mirkļa. Saules stari, kas mirdz cauri zaļajām koku lapām. Un tu. Tavs smaids. Es izvēlējos izdzēst šo dzīvi. Atpakaļ ceļa vairs nav. Es nepazīstu to vietu, kurā tu esi tagad, bet ja vien tu varētu saukt, un ja es varētu sadzirdēt, es dotos pie tevis. Es negribu ticēt, ka pasaule, kuru tu man parādīji īstenībā ir savādāka. Kaut gan saka, ja kaut kas ir pārāk labs, tad nevar būt patiesība. Tu teici, ka esi visa ļaunuma pamats, bet manās acīs esi labākais, ko šajā dzīvē esmu sastapusi. Tu vēlējies pazust tukšumā, tu nebaidies spēlēties ar dzīvi, jo esi jau bijis vietā, kurā esmu nokļuvusi tagad. Tu gāji šo ceļu jau pirms manis. Es izvēlējos tev sekot, tāpēc nokļuvu šeit. Visvairāk es vēlos, kaut vien tu ļautu man sevi izglābt. Bet zinu, ka gribi aiziet pavisam. Aiziet krāšņi. |
| (07.08.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |