 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Greizsirdība |
| Triloģijas pirmā daļa Naktīs, kad tevis nav manā istabā, Nodots gaidu es, līdz izdziest prāts. Laiks liekas apstājies šajā tukšumā. Klusu lūdzos es, jau drīzāk nāc. Vējš tavu vārdu sauc tumšās debesīs Un es saucu līdzi, balsī aizlauztā. Naktī, kad tevis nav manā istabā, Saucu, atgriezies mana mīļotā. Bet ja reiz tu aizej, tad aizej pa visam. Neliec man cerēt un gaidīt no jauna. Noņem šo masku un spēlē pa īstam. Zinu, tas pāries un nebūs tik ļauni. Ja reiz tu aizej, tad aizej uz mūžu. Atļauj man uzlūkot tevi bez sāpēm. Ceru, ka aizejot laikam es spēšu Domāt par tevi bez alkām un slāpēm. Lūdzos es debesīm, bet tās nepalīdz Sirdij mieru gūt un domām gaismu. Nakts paiet nemanot, laukā ataust rīts Un es saules staros lēnām gaistu. Jūtu viss beigsies drīz un es atdzimšu, Visā godībā no baltiem pelniem. Avota ūdenī sevi veldzēšu Un pie tevis vēlreiz es atnākšu. |
| (30.08.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |