 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Vilciens uz saticību |
| Triloģijas otrā daļa. Kāds nozadzis posmu no sliedēm, Pa kurām brauc likteņa vilciens. No sliedēm, kas manā zemapziņā, Kuras būvēja augoša pašapziņa Un nosvērtais sirds balss sauciens. Jau tālēs ir dzirdamas taures Un trauksmainās vagonu bremzes. Šis skaļums, dvēseles pārdzīvojums. Tas izmisīgs palīgā aicinājums, Kā bērnam, kas tikko no dzemdes. Stāv maliņā šaubas un bailes, Kas kādreiz bij' padzītas projām. Turpat arī lepnums un ietiepība, Kas lieguši runāt ir pacietībai. Tie gaida, kad vilciens ies bojā. Kā salabot nojaukto ceļu, Ja vārdi, kā tukšumā izgaist Un jūtas pret akmeni atduras? Bet cerība debešos aizlaižas, Kā vanags reiz medībās palaists. Vien atliek vēl ticība mana. Tai lūgšos ar asarām acīs, Lai atjauno sliedes uz saticību. Lai nenolemj vilcienu iznīcībai Un visu, kas tajā reiz sācies. Es ticu, viss notiek uz labu Un katrs ko pelnījis saņem. Reiz sadzīst dziļākais ievainojums. Par atmiņām pārtop pārdzīvojums. Un vilciens steigs ātrumu uzņemt. |
| (31.08.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |