 (www.feini.lv) |
| Sintija Kira Helde : ...mīlestība... |
| Es sēžu pa diaognāli tev pretī un skatos tavas maiguma pilnās sejas profilā. Tavas lūpas atspoguļo asins plūsmu tavās dzīslās. Tās rozīgi aveņsarkanās lūpas, kas zilas manas dienas gaismas domās paliek. Es dievinu tās un gribu tās apēst. To gaisma ir kā aveņu vīns. Tās kārdina mani un neļauj man dzīvot, bet varbūt tikai tagad dzīvot es sāku. Es nevaru vairs beigt domāt par šīm lūpām...par šīm bezgalīgajām lūpām, kas asaro kā logs vētras un cerību plūsmas laikā. Tu pieliec roku pie savas domu krunciņās sarauktās pieres, un es satrūkstos no tavas rokas pēkšņās kustības. Es atjēdzos...un atkal jau pamazām iekļaujos tevī. Es domāju par to ,par ko domā tu. Es to nezinu, bet kādreiz zināšu. Kad? Tas ir laika jautājums. Tavi mati...tik piemīlīgi izpūruši kā koku zari līgodamies vējā, kas...un tad pēkšņi tu pagriezies...vienkārši pagriezies. Es paskatos pulkstenī. Laiks iet, bet es tevi vēl joprojām atceros. Lai kā es gribētu tevi aizmirst, es nevaru...es vienkārši nevaru. Manai sirdij nav spēka. Es tiešām centos tevi aizmirst un man likās, ka man tas arī izdosies, bet nekā...katru reizi, kad es uz tevi paskatos, manā sirdī iešaujas tūkstošs asu amora bultu, kas satriec mani līdz dvēseles dziļumiem. Tajā brīdī es saprotu, ka man nav spēka, lai tev pretotos. Ja tu gribētu, tu varētu mani iznīcināt kaut tikai ar acu skatienu vien. Man tevi ir jāienīst...jāienīst no visas sirds, bet es jau tagad zinu, ka es to nekad nevarēšu. Bet es vismaz tēlošu...es tēlošu, ka tevi nīstu. Tas būs nežēlīgi grūti, bet es pārvarēšu šīs grūtības un ienīdīšu tevi par to, ka tu liec man sevi mīlēt. Tu piecelies, un tava gaita ir tik...tik vienkārša, bet arī īpaša. Es to vienkārši dievinu. Tu izgāji, un es saskumu. Es atkal zvērēšu tevi aizmirst, bet rīt viss atkal sāksies no gala, jo tiklīdz kā durvis atkal atsprāgs vaļā, un es ielūkošos tavās sērīgi zilgantēraudpelēkajās acīs, kuras dažkārt paliek tādas zaļgani ķecerīgas, es kritīšu tajā bezjēdzīgajā iekārē, jo tava stingrā nostāja pret dzīves mīlestību ir tik sārta, ka es nespēju tai turēties pretī. Tā tas turpināsies vēl diezgan ilgi...līdz brīdim, kad tu aiziesi pavisam. Bet tad, kad tas notiks, es turpināšu tevi mīlēt, tikai manai dzīvei vairs nebūs jēgas, jo es dzīvošu kā uz aisberga pie Antarktīdas krastiem, kur mani Karību saule kausēs un tavs acu skatiens manā sirdī pulsēs. |
| (08.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |