 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Par draudzību |
| Liekas draudzība senā, kas vieno, Gadiem ritot vien stiprāka kļūst. Paies vairākas vasaras, ziemas Un reiz atkal mums tikšanās būs. Tu, kā eņģelis pretī tad nāksi, Man, kam asaras acīs jau mirdz, Un bez aplinkiem runāties sāksi, It par visu, kas tobrīd uz sirds. Paiet laiks un mēs vecāki kļūstam. Senās atmiņās kavējas prāts. Bet aizvien sirdīs tuvi mēs būsim, Būsim tuvi, kā zeme un stāds. Un kad tikties mums nebūs vairs spēka, Domās spēsim viens otru vēl just. Jūtas vienmēr būs tālu no grēka, Līdz pat brīdim, kad gaisma sāk zust. Kad būšu viens es glāzi pacelšu par tevi. Par tevi, kurai vienmēr uzticēties var. Par tevi, kurai viegli izstāstīt par sevi Un nedomāt par to, lai neaizskar. Kad būšu viens es domās pabūšu ar tevi, Lai manas domas kvēlus sveicienus tev nes. Es neaizmirsīšu, cik daudz tu reiz man devi Un atmiņas, šīs vējiem neaiznest. |
| (14.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |