 (www.feini.lv) |
| gramatas : Ceļojums |
| Sniga sniegs. Viņa steidzās uz tikšanos aiz Varavīksnes tilta. Vajadzēja pārvarēt sevi, lai dotos pa ierasto taciņu, atmiņām bagātīgi piepildot katru viņas šūniņu. Viss notiek tikai vienreiz, bet kāpēc mēs pieļaujam vecās kļūdas? Izgaismotais tilts pletās plašumā, tuvojoties mērķim. Nav nozīmes krāsām, detaļas palika apslēptas miglainā dūmakā, un tikpat miglains bija viņas skatiens caur noraudātajām acīm. Mieru, tikai mieru. Viņa sarāvās ikreiz, nejauši ieskatoties pretimgājēju izsmejošajās ģīmetnēs. Tik šausminošas tās škita, izkropļotas aiz lepnuma un vienaldzības, bezmērķīgas klaidoņu sejas. Viens solis un vējš iegrūdīs mani Daugavā, kur mirkt savās asarās varēšu mūžam. Šis nebūs mīlas romāns. * Viņš viņu sagaidīja un apskāva baltajām rokām, saviļņojumā paceldams pusmetru no zemes. Pēkšņi sniega kupenas pazuda, viņa izkusa, saplūstot ar baltajiem tilta balstiem tā pakājē. Aiz noguruma uz mirkli iemigusi, viņa atjēdzās tikai brīdī, kad tika nesta pa mirdzošām kāpnēm uz leju viegla kā pūciņa, pazemīga, padevīga, atkarīga. Pie bāra letes bija milzums ļaužu. Uz kurieni gan mēs esam atnākuši? -Tu gribēji kļūt patstāvīga. Nu esam klāt. Felicita, uz brīdi sastingusi, akli vērās apkārt. Beidzot sadūšojās uzdot vienkāršo jautājumu, uz kuru atbilde varētu būt liktenīga. -Bet kas šī ir par vietu? -Bordelis! Ja vajag naudu – strādā! Esmu tevi pietiekami apmācījis! Triecienvilnis gandrīz nogāza viņu no kājām. Bordelis! Vai tiešām tu mani uzskati par tik lētu? Ak Dievs, ko gan es esmu nodarījusi... Kā gan es varēju uzreiz nesaprast! Tie skatieni vēsi kā no ledusskapja, tā elpa tik vienmērīga, tie pieskārieni tik virspusēji, tie vārdi tik noraidoši...! Kā tas varēja notikt? Un tagad, mīļais lasītāj, mēģināsim kopā saprast, kas tad īsti ir noticis starp to rindu, kur „tuvojās gaisma”, un pastaigu pa Varavīksnes tiltu. * Gaismu radīja mašīnas lukturi. Pie tās stūres sēdēja Majors. Kritiķi mēs varam no stāsta izsvītrot, jo viņš palika pilsētā un izklaidējās ar Sintiju vasarnīcā, kur viņas vecāku gultā abi tēloja vampīrus. Majors bija attraucies šurp pēc satrauktajām īsziņām, nu tīri aiz cilvēciskas ziņkārības un mazuliet arī līdzcietības, kaut gan patiesībā viņa bezdarbīgo pasēdēšanu pie Counter Strike bija pārtraukusi meitene – nokaunējusies, ar notecējušu skropstu tušu, kuru lietoja tikai īpašos gadījumos, piemēram, tādos kā tikko aizvadītais randiņš ar savu mīļāko no mīļākajiem. Paziņojums, ko viņa bija auklējusi pie sevis jau ilgu laiku un nespēja izteikt pirms nebija iedzērusi, skanēja tradicionāli: „Man ir cits”. Tā izbeidzās 3 gadus ilgušas attiecības ar sapņiem par ģimeni, bērniem un māju ar baseinu pagalmā. * Kāda sagadīšanās, dārgais skatītāji! Radīsim šo izrādi kopā! Cik pārsteidzoša ir šāda tikšanās! Viens mirklis un pēkšņi sakrīt vēlmes, vajadzības un iespējas! Viņš atbrauca pēc mierinājuma, kaut gan izlikās par mierinātāju, ak, svētie, cik tas ir viedi! Viņi pārgulēja turpat uz pakaļējā mašīnas sēdekļa. Felicita gandrīz sajuka prātā! Lai gan daudz jau tur nevajag... Bija atvaļinājuma laiks, un abi devās ceļojumā pa pasauli. Atstājot Feli vienu pašu, viņai ikreiz gadījās iekulties nepatikšanās. Reiz viņa izlīda no dzelkšņainajiem Horvātijas krūmiem pēc tam, kad saulainā meža ielokā bija pļāpājusi ar kādu alternatīvu tūristu. Viņš esot izrādījis labākās vietas telts celšanai, bet viņa pēkšņi atjēgusies, ka sēž blakus vīrietim pusmūžā ar sačokurojušos ādu, leopardādas stringos un ar rokudzelžiem rokās, sakot: „Es palīdzēšu atbrīvot tavu fantāziju! Dari ar mani visu, ko vēlies!” Blakus auga divi koki ar gludiem stumbeņiem. Viņa piesēja veci starp tiem un aizgāja, bezrūpīgi svilpodama. * Atgriežoties pilsētā, viņa pāris dienas apmetās pie Sintijas. Jā – tās pašas bezkaunīgās nodevējas bez morāles un sirdsapziņas! Viņām satiekoties, vīna pudele šķīda pret spoguļsienu, kas ietvēra lepnās vasarnīcas apaļo viesistabu ar melno, vilinošo flīģeli pašā centrā. Pēc tam sekoja salabšana un, ak jā, arī skūpsti! Viņai nebija vairs kur iet. Vecāki bija izmetuši no dzīvokļa par augstskolas pamešanu, jo kurš gan par to maksāja? Bet laukos tagad valdīja tukšums. Majors viņai bija apsolījis darbu, un viņa devās uz pārrunām pa to pašu taciņu gar Kritiķa māju. Kaut gan sāpes par vienaldzību bija rimušas, atmiņas vēl glabāja sevī rūgto pazemojuma garšu. * Vēl pirms turpinām stāstu, vajadzētu padomāt par tā jēgu. Dažkārt liekas, ka šī valoda ir daiļliteratūrai atbilstoša, to pat varētu nosaukt par tēlainu vai smalku, bet vai tad tā mēs runājam ikdienā? Manuprāt, nē. Reizēm gan uznāk īpaši saasinātas uztveres brīži, kad tu spēj izjust katru apkārtējās gaisa pūsmas vissīkākās nianses izmaiņu, bet lielākoties tos rada pilnmēness. Pārējā laikā tu melo pats sev, tu esi samākslots, izskaistināts atbilstoši sabiedrības pieņemtajām vēlmēm. To jau viņiem tikai vajag! Sadzīt grāmatas galvā, lai runājam neoriģinālos citātos un svaidāmies ar vienu fizikas likumu pēc otra! Prakse, draugi, sniedz daudz vairāk! Bet vislabāk, kā es to esmu teikusi laikā, kad vēl ticēju, ka notiksies, kam jānotiek (tātad mēs varam slinkot un neko nedarīt?), ir apvienot visu iespējamo. Neatteikties izmēģināt. Panākt līdzsvaru. * Toreiz Felicitu uztrauca tikai vīrieši jeb, pareizāk būtu teikt, vientulība. Viņa uzbāzās cilvēkiem tik ilgi, kamēr tie viņu atraidīja visnežēlīgākajos veidos. Tas sanāca neapzināti. Viņa draudēja nolekt no tilta, vārtījās pa betonu un atteicās piecelties no mīļotā trepju telpas grīdas, lai tikai būtu viņam tuvāk, viņa ar čību klauvēja pie loga, lai vecai krievu omei paprasītu durvju kodu un galugalā skaļi raudāja, kamēr kāds izsauca policiju. Pašsaprotami vien ir, ka tādai netīrai un novārgušai būtnei piešņauktās lupatās mīļotais neļaus sev pat pieskarties. „Vai tiešām esmu tik pretīga?” viņa nodomā un nokaunas. Bet tūlīt mūžīgā histēriķe tiks iesviesta dažādu sabiedrības slāņu savstarpējās spēlītēs. Un nevis lai jūs pamācītu, nē, Nabokovs ir teicis, ka literatūrai nav jābūt didaktiskai, nav jāsniedz analīzei vēstījums, bet gan estētisks baudījums! Lai katrs to saprot kā vēlas. Nav jēgas lasīt, lai iepazītu šķiras, tad jau mēs varam vienkārši iziet ielās un viens otru apskatīt! |
| (21.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |