 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Starp akmeņiem |
| Kā iespiests starp akmeņiem diviem, Es jūtu, kā lēnītēm dziestu. Vai tiešām, lai sajusties dzīviem, Ir nepieciešams, lai mēs ciestu? Tas akmens, kas virspusē, silda. Man sāp, ka to nespēju apņemt. Ka nespēju remdināt ilgas Un azotē līdzi to paņemt. Bet akmens, kas apakšā, saldē. Un atkal jau piezogas sāpe. Reiz siltais, nu izrādās maldi. Stingst ledū, reiz degošā lāpa. Tas augšā, vien saulītē sildīts, Spēj dāvāt man sirsnīgus mirkļus. Bet otrs, ko cenšos es sildīt, Ir pārklājies sarmas un nekūst. Jo vairāk tas augšējais silda, Jo stiprāk, kas apakšā, saldē. Šķiet abi ar spēku tie pilda, Un nevēlos viņus es zaudēt... Es vēlos būt dzīvs, bet es dziestu. Dziest jūtas, kas manī reiz dega. Es baidos, reiz pārvērsties sviestā, Kas ietīts būs akmeņu segā. |
| (22.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |