X


Feini!
(www.feini.lv)
liu : Atraitnīte
Neizmērojamas skumjas viņu pārņēma, basajām kājām slīdot pa gludo zālienu un mitrajiem stiebriem pieglaužoties raupjajai ādai. Kustības – lēnas un bez enerģijas – totālā apātijā izsauca debesu dusmas. Zibens šautra pāršķēla drūmo kupolu. Viņa gribēja aizbēgt, kā bija aizbēguši no viņas. Kaķēna žēlīgās acis naidīgi iekvēlojas, kad to mēģina sagrābt un piespiest būt mīļam paipuisītim, tam vienam vienīgajam, piederošam. Viņa mājas ir tur, kur zaļas pļavas, nevis tavā klēpī! Un viņa bēga – uz Francijas plašajiem laukiem, rudzupuķu ziediem atmiņā no vainaga, kuru pina tam īstajam, atraitnītēm sirdī... Nevajag princi baltā leksusā, pietiek ar baltu audi...

Vainags iemests atvarā, un aizrauta tam līdzi nevainība. Vanags, nevainīgs, uz ceļa nobraukts un aizvests uz mājām pusdienās. Tā mēs viens otru ēdam. Pa gabaliņam vien, līdz nepaliek pāri nekas. Skumjas? Sāpes? Ha! Tas ir nieks salīdzinājumā ar bailēm! Bailes! Ūūuuu! Nenobijos! Tas tuvojas. Bet tur nekā nav. Satiec vienu, bet tas izrādās cits. Tu esi kļuvis cits. Mēs viens otru vairs nepazīstam. Mēs nepaspējam iepazīt, kad interese jau ir zudusi.
(23.10.2010)
DRUKĀT
Atpakaļ uz darbu