 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Pīlādžogas |
| Dziesma Aiz loga pīlādzis, pa kādai ogai nomet. Uz baltā sniega fona sarkanas tās mirdz. Kā mazas asins lāses, cietsirdības moments, Kā pāri kausa malai noliets sarkanvīns. Es lēni pieliecos un uzlasu šo rotu, Kas atmiņas par seno atvasaru dveš. Kad jūras krastā mīlēt solījām viens otru Un solītajam liecinieks bij' Ziemeļvējš. Es skumji pasmaidu un sasildu tās saujā. Tik acu kaktiņos pa lāsei iezogas. Sirds it kā nejauši nu sit par takti straujāk, Caur asarām, kad acis ogās noraugās. Kā lai es noticu, ka mīla ir uz mūžu, Ja tavās acīs sen vairs nesaskatu to? Vien pīlādzis, kad blakus tam es atkal būšu, Man atgādināt spēs par mīlu zudušo. Pīlādžogas deg saujā, kā ogles Kas no nopūtām manām vēl kvēl. Bet kad asaras mirkli šo nodzēš, Dzisīs mīla un nebūs man žēl. Pīlādžogas tik sārtās, kā mīla, Bēršu sniegā, lai putni tās knāb. Lai knāb sirdī, ko jūtas reiz vīla. Sniegs man palīdzēs nejust, ka sāp. |
| (24.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |