 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Rudā mačalka un krāns |
| Virs vannas stāv noskumis krāns. Tas spožs un stingrs pāri tai raugās, Stūra plauktā, rāmi sēdošos draugos, Kā senlaikos Nimfās kāds Pāns. Tur ziepes, kas trauciņā dus. Un, putu cepurē ietērpies, šampūns. Pats plaukts jau arī grezns, kā balkons, Tos turēdams nenogurst. Tik krāns ir uz mačalku kārs. Tā aukliņā, rūsgana, karājas stūrī Un brīdi, pa brīdim tam uzsauc: ''Ko lūri!'' Bet galviņā tai pavasars. Vien brīdis tam atmiņās kaist, Kad tā viņu apņēma maigi, it visu... Tik mīļi, ka šķidrums, kas viņā, sāk trīsu... Un viņš to steidz mačalkā laist. Tad mačalku svaigu, kā rīts, Uz āķīša, stūrī kāds pakāra maigi Un sārti, uz brīdi, tai rūsganie vaigi, Bet krānam vien ātrāk sit sirds. Ko darīt, tam uzdevums tāds, Būt vietā, spīdēt un ilgas tai sūtīt, Un gaidīt, lai atkal tā ūdenī iekrīt, Kad taisīsies mazgāties kāds. |
| (29.10.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |