 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Neskaidrība |
| Kurpju pazolēm slīpējot bruģēto ielu, Lēnu soli es tuvojos namdurvīm senām. Šķiet, šo māju un durvis es skatu ik dienu, Tikai domās es redzu šo namu bez sienām. Redzu rītos, kā kaila tu celies no gultas. Slaidās kājas jau mēģina čībiņās trāpīt. Skaisto augumu veikli slēpj halāta rūtas. Pirksti matus steidz vieglā bizītē sapīt. Tad uz mirkli tu atpakaļ spilvenos slīgsti, Lai vien domās to sapni vēl redzētu tālāk, Kur mēs abi, un apkārt viss bija tik īsti... Tomēr celies, jo beigas ne tādas var sanākt. Pieskrien kaķis un murrādams sveicina tevi, Un tu dāvā tam glāstu, un patiesu smaidu. Ja vien prastu, tai kaķī es pārvērstu sevi, Tad es nemulstot varētu pieglaust tev vaigu. Mēs tik tuvi, un tomēr tik sveši vēl esam. Tā kā ezīši divi, kas taustās pa miglu. Katrs savējo nastu mēs pauniņā nesam Un ne vienam, ne otram tā neliekas viegla. Rodu mieru es domā, ka migla reiz gaisīs Un viss mīļais, ko sajūtu, nebūs vien šķitums, Kad pār apvārsni jauna rindkopa ausīs, Un kad pagātnē aprakts būs tagadnes ritums. |
| (04.11.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |