Vasaras puteklis kā pazudis,
Kad lija, dzēšot mūsu smieklus.
Tagad sniegs kā baltas nogulsnes
Pēc mūsu svētā rudens lietus.
Kailiem smaidiem smaidam abi,
Kad labi, kad kopā atkal esam,
Kad nolūzt no palodzēm ledus stabi-
Šīs lāstekas, ko nepanesam.
Raudāt, dārgā, nedrīkst vairāk,
Drīzāk melot un dzīvot pasakā.
Tu mani sargā, dārgā, lietus laikā
Mani nolejot brezenta asarām.
Lai sausas beidzot pieres,
Liksim lai aizrok Baltijas jūru,
Un, kad aukstāks, dārgā, sak`, lai pienes
Sauli, nost tai abažūru! |