 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Saulei rietot |
| Viens vienīgs saules stars, kas palicis no rieta, Vēl mirkli kavējas, tad jūras dzelmē grimst. Un, līdz pat rītausmai, tam iespēja būs liegta Dot spēku dvēselei, kas saules gaismā dzimst. Tik sārta atblāzma vēl rotaļājas viļņos, Kas to, pa gabalam, pie manām kājām nes. Un rozā kaija, it kā sapinusies pāļos, Dzied skumju dziesmu, kuru vēji neaiznes. Tā dzied par to, ka atkal aizgājusi diena, Bet gaismai līdzi skriet tai spēka nepietiek. Ka tumsas aizsegā tā baidās palikt viena, Kaut zina tā, ka cits nekas tai neatliek. Tā dzied par to, ka līdz ar sauli izzūd spēki, Bet pretī rītausmai, tai pārāk tāls ir ceļš. Un sirdi spiedīs vārdi tie, kas noklusēti, Kad tumšie viļņi augšup, lejup viņu cels. Es kaijai tai ar savu vientulību sviežu, Jo šķiet par mani viņa savu dziesmu dzied. Kaut sirdī jūtu, ka bez kaijas nevarēšu, Ka vajadzīgi mēs viens otram vēl mazliet. |
| (06.11.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |