 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Mežonis manī |
| Reiz dzīvojis biju uz vientuļas salas, Kur sargāja instinkts, bet sildīja sirds. Tur nebija melu un skatu no malas, Tur nejutu kaunu, kaut staigāju pliks. Vien putni un okeāns dziedāja dziesmas. Vējš, pērkons un lietus, kā orķestris skaļš. Un zibeņu stars, kas reiz deva man liesmu, Pār skatuvi iemirdz, kā starmetis gaišs. Tad, kliedzieniem mēmiem, es dziedāju līdzi Šīm burvīgām dziesmām, ko radīja viss. Vien sirds mana sajuta, tādu kā smeldzi, Kad norimstas vēji un dziesma sāk dzist. Es dzīvoju laimīgs, līdz uzradās ļaudis. Tie saposti drānās un zeltos, kas mirdz. To prāti bij' pārpilni varas un naudas. Skan svešādas dziesmas, no netīras sirds. Tie sacījās, glābjot nu prom mani vedīs Un iemācīs pareizi dzīvot, un būt. Ka sāpes, kas saņemtas ātri vien sadzīs. Drīz prieku un laimi sev varēšu gūt. Es uzģērbu bikses un kamzoli jaunu. Sirds vēsāka kļuva, tik miesai ir karsts. Man likās, ar drānām es ieguvu kaunu... Ir svešāks nu kļuvis šis vientuļais krasts. Es mācījos runāt un apguvu melus... Tie sākumā ausīs, kā īleniem dur. Tik vēlāk, kad pieradu, saldu, kā medus, Ap mani tie jaunu pasauli bur. Sirds lūdzas, lai bēgu no pasaules svešas, Kas melu un lišķības spožumu spīd. Starp prātu un sirdi jau cietoksnis plešas... Prāts sirdsbalsi sen jau vairs nesadzird. |
| (10.11.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |