Līst asara... Reizēm es raudu...
Ne jau gultiņā cieta man dusa.
Sirsniņa sāp. Atkal brauksi prom
un paliks vien cerība klusa...
Un paliks man cerība klusa.
Tikai nesaki,- mūsu dēļ tur!
Tev tikai mūs jāmīl un jāmīl,
un mīlestībā viss jānobur!
Un visus mūs kopā jāsatur-
maziņos, vecos... Asaras žūs,
kad teiksi: "Mājās būšu jau rīt
un nebraukšu prom mūžu mūžos."
Tev jāzin- es niķojos, raudu,
vien vārdos to neprotu pateikt-
mani mīl saulīte, mēnestiņš,
bet, māmiņ, es ilgojos Tevis...
man vajag vien Tevi satikt... |