Apmaldījos pilsētā ar lielām puķu dobēm,
Ar greiziem kokiem, māju rindām spokām
Pa ielām klīdu todien, prātā maigi skarts
Un kūļājās man mutē dzejolītis gards.
Es īsti nezinu, vai bija decembris, vai marts.
Pie kāda loga klauvēju: "Jel palīdziet man, skaistā kundze!
Jo dakters zīmi izsniedza, ka atļauts man pa ielām klīst,
Bet drīz vien apmaldījos šajā krāšņumā, kas vīst!
Jau paliek tumšs un iesāk lietus līst..."
Tā atbild: "Redzu puis, ka prāts tev viegli skarts,
Jo nesaproti to, ka pienācis ir marts,
Bet ņaudi man zem loga tā kā leopards!
Takš nevar dakters tādam zīmi dot.
Tev nāksies palikt šeit pie manis pārziemot!" |