 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Mēness sniegā |
| Jau dārza tumsā mēness dzidri laistās, Un sniega pārslas gurdi stundas klāj, Tās blāzmas plīstošās, kas man ar tevi saistās, Sen citos logos sarmas mēlēm māj. Tik pazemīgi zvaigznes raugās lejup Kā dvēseles, kam mūžam trauksmē plūst, Un vēlas apraudzīt to kvēlot lemto seju, Kam asaras zem skropstām slēptas žūst. Vēl soļus sperot kājceliņos gludos Čukst gaiss par likteni, kas dzīves vajāts bēg, Un vientuļš vilks aiz pusnakts durvīm gaudo Kā gūsteknis, kam laupīts mirklis svēts. Šī zeme steidzas, kur tu mierīgs stāvi, Un lappuses šķir debess rātnais prieks, It visu šovakar - gan dzīvību, gan nāvi, Sedz miera drānām palsais mēness sniegs. |
| (01.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |