 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Hipnoze |
| Es klausos tevī, kā simfonijā. Ar baudu tveru katru skaņu, Katru žestu, katru vaibstu. Un lēni slīkstu eiforijā, Līdz beidzot gaistu. Te pēkšņi jūtos, kā sapņotavā, Kur notikumi, plauktos krauti, Rāmi savu kārtu gaidīs. Es, attīrīts no gribas savas, Tur stāvu laimīgs. Tik nevainīga, kā jaundzimušam, Mīt manī tagad, zemapziņa. Notikums jau plauktā uziets, Kas jāizdzīvo būs man pašam, Pēc klikšķa, aiziet. Tad atkal klikšķis un atkal mostos. Tik nu jau možs un spēku pildīts. Vai šim klikšķim burvju vara... Bet varbūt vara tavos vaibstos... Teic, kā to dara? Tu sāc man stāstīt, es atkal miegu. Un atkal esmu tavā varā. Kā lai noklausos līdz galam, Šo tavu stāstu, smagi vieglo? Jau atkal garām... |
| (04.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |