 (www.feini.lv) |
| Klusais mīlētājs : Negantnieces |
| Pārņem Dieva sods mani bargs, Kas pelnīts sen reiz sensenos laikos, Kad vecvectēvs, tēvs varbūt grēkoja Pret dabu, pret cilvēkiem citiem, Kas neskauda labu ļaudīm blakus, Uz zemes, kas dzīvoja kādreiz. Sods bargais acīs nav krītošs, Jo daži pat nemana to, Kā dēļ man jācieš ir rītos un vakaros vēlos, Kad zupu es ēdu vai putojošs alus man galdā. Tās mušas, mazās sīpolu mušas dzīvi gandē nudien! Un dzīvoklī viņas, virtuvē valda. Lien degunā tās un ausīs, un acīs, Rāpo pa šķīvi, krīt kafijā iekšā; Kur eju, visur tās priekšā, Un neredzu glābiņu, Kā saka, gaismu tuneļa galā, Kā bezdibeņa jūtos es malā. Šīs skumjās, bez cerību rindas Izmisis rakstu ar mokām, Jo ar pārējām manām rokām (Ak, cik spēka man prasa tas!) Dzenāju kukaiņu mākoņus drūmos. Bet tomēr vēl dvēselē cerība gail, Varbūt kādam te blakus nav bail Dot man padomu svētīgu gaišu, Kā tikt ar kukaiņiem galā, Nav lai jāmūk projām man krūmos. |
| (08.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |