 (www.feini.lv) |
| Aisma : Nesagaidīšu |
| Dīvaini. Četrdesmitastoņas dienas, un jau sāku domāt - kurš muļķis teicis, ka sāpju šķautnes nolīdzinās laiks! Ir klusums, miers. Krītu ceļos, lūdzos, lai liktenis vairs nespēlējas, lai dzīve man piedod, lai daba ļauj dzīvot. Daba necieš cilvēku, un cilvēks necieš dabu. Tāpec mums ir iekopts dārzs un dabai slīkoņi, sadragāti un sadeguši ķermeņi. Piezpiežoties zemei tik cieši, un klusībā čukstot: "Kāpec Tu man viņu atņēmi? Tur vēl palika nenoiets dzīves ceļš, un tagad man jādzīvo dubultā, jaizraud viņa asaras, jaizsmej viņa smieklus." Zeme man neatbild, dusmoties nedrīkst, jo zemes klepis auklē viņu. Piespiežos zemei vēl ciešāk, kā bērnībā, mātes klēpī, tikai šoreiz es neveldzēšu izsalkumi, bet gan smadzenes plošo jautājumu: "Kāpēc?" Šoreiz jautāju jau balsī: "Kurš Tavuprāt aizpildīs viņa vietu manā dzīvē?" Zeme klusē. Guļu, turpat pļavā, kur Tu reiz gāji uz skolu, kur reiz gājām mēs. Reiz arī vecākiem bija četri bērni. Viens, divi, trīs......četri, bet ceturtā vairs nav. Paskatos uz zvaigzni, jautāju: "Kā ģimenē ar cetriem bērniem var nebūt pirmdzimtā?" Zvaigzne klusē, paskatos uz pārējam, varbūt kāda ziņkārīgā klusībā klausījusies. Atbildes nav. Klusums. Šonakt, kaut vairs jau nemaz nav nakts, būs jābeidz šis monologs ar dabu, viņa man neatbild. Postītāja. Rīta rasa. Daba arī raud. Vai par saviem zaudētajiem bērniem? Pagriežos pret ezeru:"Zinu, ka Tu mani dzirdi. Bērnība Tu veldzēji viņa sakarsušo ķermeni, vai tiešām ūdenim vajadzēja liegt viņam elpu?" Atbildes kārtējo reizi nav. Cilvēks necieš dabu un daba necieš cilvēku. Vējš aiznes viņam sveicienus, un saki, ka viņš ir lielisks cilvēks, kura neesamībai neticu. Varētu vēl tik daudz ko viņam pateikt, tikai 18 gados dzīve laiku un iespēju nedeva, un nebija jau arī nepieciešams. Došos mājās kamēr rīts mani vēl nav notvēris. Skatiens atpakaļ, birztala, pļava, ezers. Vēlreiz nosaku: "Kāpēc?" Aizveru acis. Ieelpoju. Tu vairs tā nedarīsi. Atveru acis, nekas nav mainījies. Pagriežos, lai dotos uz mājām. Mani panāk vējš, uzliek roku uz pleciem, pieliek lūpas pie auss un čukst: "Sveicieni. Viņš ir laimīgs, tikai skumst" Tad spēji mani atgrūžot, vējš maina virzienu, un kaltejot dabas asaras dodas prom. "Bet kāpēc? Kāpēc?" Pašai nemanot jau atkal mierinājumu meklēju pieglaužoties pļavai. |
| (09.12.2010) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |