 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Balāde par ielu muzikantu |
| Viņš uz priekšu un atpakaļ skraidīja tramīgs, It kā gaidītu kaut kur, kāds notikums svarīgs, Mīklains skatiens piesaistīts vietai, kur tukšums dziļš. Bet kad vakaros ģitārai pieskārās rokām Un kādu ballīti pielēja burvīgām notīm, Kļuva skaidrs uzreiz, kam nācis šai pasaulē viņš. Vienam, spēlējot ielās un nelielās dzīrēs, Vienmēr pietrūka naudas, un pietrūka mīlas. Gāja gulēt un modās viens, kaut prata spēlēt, kā Pāns. Agrāk gan katrs ''Zaķis'' uz mākslu bij' kritis... Tikai tagad tie pārsvarā ganās kur piķis, Nevis tur, kur saplēsti džinsi un naudasmaks plāns. Laiks ne vienmēr mums atnes tās labākās vēstis, Bet mēs apmāti skrienam un skrienam uz vietas. Paši galvojam sev, ka vēl mazdrusciņ, un tad jau. Brīvos brīžos viņš tempa pašu lētāko alu. Bet viņa dvēsele gāja gar bezdibeņa malu, Pa brīdim stingstot, kad akordu atbalss tālumā sauc. Viņš atkal meklē kur sestdien izklaidēt tautu Un līdz nākošai nedēļai aizņemas naudu, Nenojaušot par to, ka nekad vairs to neatdot. Vēl tikai pasnauž uz soliņa stacijas placī Un pat sazvana kaut kādu meiteni, Daci... Kad dvēsele, pēdējam ceļam sevi gatava dot. Beidzot, uzsitis viegli pa ģitāras stīgām, Pats aizlaidās līdzi skaņām burvīgi liegām. Un viņa šīszemes ceļi trūka, kā biedējošs murgs. Visu Varenais šoreiz tam nebija naidīgs, Un tam nelika ilgi uz perona gaidīt. Uz pašu labāko vagonu aizveda viņu, Tas Kungs. Es skaidri atceros to, ka tas notika ziemā. Toreiz sniga slapjš sniegs, gaismu iededza dienā. Tikai neminos īsti par kuru no mums ir šis stāsts. Vai par tevi, kas solījies dzīvot un gaidīt. Vai par mani, kas vienmēr un visur prot smaidīt. Un vai vispār ir atmiņu vērts tas, kā sen jau vairs nav... |
| (03.01.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |