 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Gandrīz vēstule |
| Tabakas dūmos izvagots gaiss. Istaba, kā nodaļa hrestomātijas lāstā. Atceries, kā aiz šī loga pirmoreiz Tavas rokas es viegli trīsot glāstīju. Šodien sēžam, sirdis no dzelzs. Varbūt vēl dienu un lamājot patrieksi. Duļķainā priekštelpā mūris būs celts, Ar trīsām salauzīto roku attieksmi. Izskriešu, miesu metīšu ielā, Es mežonīgs, dusmīgs, neprātā skarbā... Nevajag to visu, dārgā, mīļā. Labāk atvadīsimies tagad, pa labam. Vienalga jau mana mīla, kā ikdiena Spiež tevi, lai arī kur no manis mukdama. Ļauj vismaz izpaust pēdējā kliedzienā, Visu apvainojumu un pārmetumu rūgtumu. Ja vērsi mērdēs vien darbā sūrā, Viņš aizies spēkus aukstā ūdenī smelties. Bez tavas mīlas man nav citas jūras, Bet no tās atpūtu pat ar asarām neizlūgties. Ja zilonis sevi vairs nevarēs panest, Viņš majestātiski nogulsies karstajās smiltīs. Bez tavas mīlas man nav citas saules, Bet es pat nezinu, kur un ar ko tagad mīti. Ja kāds tā dzejnieku nomocīt spēs, Viņš izmainīs kāroto godu pret naudu. Bet priekš manis nekas tā neskanēs, Kā skaņa, kad sauc tavu skanīgo vārdu. Es nedzeršu indi un nelēkšu akā. Es nelikšu stobru pie cepures savas. Pār mani, bez tavu acu skata, Neviena zobena asmenim nav varas. Rīt aizmirsīsi, ka tevi kronēju, Tavu dvēseli ziedošo ar mīlu dedzinot. Par mums līksmosies bariņš jokeru, Izplēšot lapas no visa, ko spēju dot. Mani vārdi, kā sniegpārslas aizlido. Piespiedīs apstāties negausi elsojot. Ļauj kaut izklāt ar maigumu pēdējo, Tavus soļus, kurus atstāji aizejot. |
| (06.01.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |