 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Gads |
| Debesīs zilās peld mākoņu dūnas, Nesdamas sevī ūdeņus dziļus. Ziemelis greizsirdīgs vicina dūres, Dejas kad vēji griež. Rudenim vaigi nu kļuvuši balti. Sarmoti spārni apkārtni saldē. Virpulī sagriezās puteņi salti. Kamīnus iekurt ir laiks. Svilpoja ziemelis vītolu ūsās, Pārvērsdams pārslās ūdeņu lāses. Raudāja zebiekste, raudāja lūsis. Grūti tiem sniegus brist. Atnāca meitene, košzaļi brunči. Cirtainos matos, vizbuļu ziedi. Gluži kā operā dziedāt sāk runči. Bērziem sāk asaras birt. Saulīte izgrieza ziemelim pogas. Piesedzies skujām, projām tas bēga. Novīta ziedi, kas iesēti logos. Atmostas gulošā sirds. Aizgāja meitene, atnāca sieva. Saulgriežu vakarā uguņus kūra. Smaržoja rīti pēc rozēm un siena. Saulstaros noguris gaiss. Kūpēja pļava un asfalts uz ielas. Likās šai pasakai nepienāks beigas. Paskrēja nemanot izstieptās dienas. Gājputniem aizlidot laiks. Pienāca sārtvaidze, dāsna kā māte. Raženām dāvanām pildīja klētis. Vienam būs rācenis, vēl kādam biete. Arkli pār atmatām trauc. Nobālēs māmuļai vaigi kad sārtie, Ziemelis uzsegs tai seģeni baltu. Atvērti atkal būs puteņiem vārti. Atkal viens pagājis gads. |
| (19.01.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |