 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Eņģelis |
| Turpinot kustēties greizi, bez taktsmēra dejot. Cenšoties paspert kaut soli uz priekšu, lai ietu. Iemesls uzrodas jauns, tagad varam mēs beidzot Paņemt un sākt jaunas dzīves, ar nākamo rītu. Lai pusei dzīves momentos pateikt un saprast, Kļūstot par labāko laiku, kas bijis viens otram, Nespējām pašus īstākos vārdus mēs atrast. Klusējām cieši par mīlu un pārējām jūtām. Debesis bija tik tumšas un zvaigznāji spoži. Likās, ka dzirdējām visumā dziedošas balsis. Tobrīd mums šķita, ka nebeigsies burvīgie brīži. Tomēr viss zuda, kā zīmējums liedaga smiltīs. Atkal jau spārnus tik nesaredzamus un baltus, Eņģelis mans, sev aiz muguras rūpīgi kārtos. Noguris tas sildot sirdis, kas atkal kļūst saltas, Atmetīs visam ar roku un nozudīs vārtos. |
| (21.01.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |