 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Nāve |
| Viņa atnāks pēc tevis un aicinās līdzi. Tavu sirdi tā paņems un dvēseli arī. Vēl tik solis, pār likteņa nosprausto jūdzi. Ceļš uz turieni ved, tu tā galā nu stāvi. Un kad atslābs jau roka un dzirde kļūs asa, Tev būs atlicis dzīvot vēl minūtes daļa. Izzūd draudzenes, draugi un raudošā masa. Tagad vārdi jebkuri ir tikai vien skaņa. Pēkšņi visam ap tevi ir zudusi jēga. Stājas domas, kā strupceļā iedzīti zvēri. Tā, kas ieradās tikko, lai aizvestu rēgu, Nu jau mierīgi vārtus uz tuneli vēra. Tajā brīdī viss izirs, kā dūmaku vāli, Jo tai dziļi vienalga, kāds bijis tu esi. Kļuvis pilnīgi skaidrs, ka nu jau par vēlu Meklēt atbildi tam, ko man vaicāji nesen. Pārāk vēlu, jo redzu, ir aizgājis cilvēks. Kaut joprojām tā pati ir zvaigžņotā debess. Kaut joprojām tas pats, sārti muļķīgais saullēkts. Tikai tev jau vienalga, jo tevis vairs nebūs. |
| (25.01.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |