 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Tu esi |
| Tevis sen jau kā nav, bet es jūtu joprojām Siltos glāstus, kas asinīm straujāk liek ritēt, Straujo elpu, kad taisījies ausī ko čukstēt. Pirkstu galiem, kā vērīgi pieskaries matiem. Jūtu tevi sev blakus, kaut esi jau projām. Tevis sen jau kā nav, tomēr esi ar mani Tajos brīžos, kad debesis savelkas drūmas Un kad sirdī vairs smagumam neatliek rūmes. Tajos brīžos, kad liekas nu visam ir beigas, Tu caur svecītes liesmiņu mierini mani. Tevis sen jau kā nav, bet es tevi vēl dzirdu. Tava balss man no miega liek uzrauties sēdus. Reizēm atnes man vējš tevis izteiktos vārdus. Balsi tavu es nespētu sajaukt ar citām. Tā ir balss, kura kādreiz man salauza sirdi. Tevis sen jau kā nav, bet es zinu ka esi Manā sirdī un sapņos, un atmiņu takās. Manās asinīs, dzīslās un cēloņos, sekās. Un es zinu, ka vienmēr, lai kur arī būtu, Kādu daļu no manis tu sevī vēl nesi. |
| (02.02.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |