 (www.feini.lv) |
| orchid album : Par sapņiem, varavīksni un... |
| Modinātājam vienmēr ir savs atskaites mirklis, neatkarīgs no zemapziņas atspulgiem, kas tīksminās rītausmas domās. Tā vien reizēm gribētos kļūt par aizbildni kādam neizgaistošam sapnim, kas nemostas saules rietā, bet ieķeras spārnā baltam pasta balodim un atlido uz pasūtījuma. Šādai ziņai pat nevajadzētu pašlīmējošo marku, pietiktu ar mazu dvēseles puteksni no sūtītāja, jo pavasara atbalsis tik un tā nevar nopirkt. Ir vārdi un sajūtas, kas var notušēt katru skumjāko ierindas dzīvi, bet kur tās meklēt, ja pīpeņu un kreimenīšu pļavas joprojām pildās pašas ar sevi kaut kur zem sniega simfonijas? Atliek domās nospiest meklēšanas taustiņu un atrast tās līniju mežģīnes, kas aizčukst sapņu kausu ar minora notīm, lai pārslēgtu atpakaļ mažorā. Arī bērnībā tā taču darīji, kad pārsloto laternu vietā trotuāra malās pēkšņi ieplauka pienenes. Uz īsu mirkli, bet tomēr. Šorīt, kad modinātājs kārtējo reizi pielika punktu sapnim, jutu, ka acis joprojām piebirušas ar atveidiem no nakts pasaules. Saullēkts nelikās vēss, bija sajūta, ka varētu palēkties un pieķerties kādam saules plankumam un to nopulēt līdz spoguļskaidram dvēseles stāvoklim. Un tas viss tikai tādēļ, ka biju ciemos pie varavīksnes. Ne tādas, kādu Tu iedomājies - man nepietiek ar septiņām krāsām, lai justos brīva, un, lai izlauztos cauri mākoņiem, noder arī melnā krāsa, tad varu paslēpties un nesadegt saules spožumā. Ir labi pabūt vietā, kur jūra satiekas ar zemi. Tur nav vietas ne maskām, ne dežūrsmaidiņiem. Var vienkārši elpot sevi. Un izjust dzīvi, kuras vēl nav bijis un varbūt arī nebūs, ir tikai tā priekšnojauta, ka kaut kas tuvojas... Kaut kas, ko var ieraudzīt tikai dzeltena tauriņa spārnā, kad caur to skatās uz debesīm. (...) |
| (09.02.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |