pilnmēness nakts slīkst manās acīs
dvēsele rāma
un visas tumsnējās sāpes
vienkārši novītušas
starp žāvām un aizklātām dzīvēm
balts stingums plūst dzīslās
man nevajag vīnu lai justu
man nevajag pasakas no tūkstoš un vienas nakts plaukta
un arī glamūra bezdibeņi rētu ieplaisājušās ielās
lai paliek tām kairajām acīm
kas ilgojas viltus
sajūtās gurdums
kā vienmēr kad mēness piepogā pāris piepildījumus
savam jau nogurušajam tērpam
man vajag adatu spilventiņu
kur ienaglot pieneņu kvadrātsakni no vasaras vaibstiem
jau pārāk apnikušas promneaizejošas lauska šķavas
aiz mājas pakša |