 (www.feini.lv) |
| Sids : Mana saruna ar mērkaķi prātā, kur tikai atbalss klusam saucienam skan |
| Ir vakars, bet varbūt arī rīts, Āra aiz loga viss tumsā un miglā tīts... Šai telpā dobtajā, kur sēžu es, Ir nosaukums vienkāršs dots – Galvaskauss nomācošs. Ierobežots un glups jūtos te es, Kaut sevī viens pats arī neesmu; Mans sarunu biedrs ir klusējošs, Tas tikai māj un dziļi smīņā par mani un tātad arī par sevi... Par mērkaķi to dēvēju, Jo profilā to redzēju. Homo kaut kāds. Tas spalvains un biedējošs, Kaut arī dziļi klusējošs. Tam piemīt acu skatiens nāvējošs Un sirdis ugunīs kausējošs. Tam patīk spožās lietiņas Un viss, kam mirdzums piemīt labs. Tam tīk valdīt un kontrolēt Un visus dienām izsekot. Tam patīk mīlēt, patīk nīst Un baudas brīdī visu to pastāstīt. Tam cenu noteikt vairs nav vērts, Jo katrs ir īsts pērkams ķēms... Ak, jā, par Homo Sapiens viņu sauc... Brr, cik man sirdī liels ir kauns, Par to, ka manī ir vēl tāds draugs! Nav jau citas izvēles, Ir tikai atbalss iekšā man, Tā kliedz, lai pārstāju reiz Un topu par Cilvēku īstu es, Kam ego nav pus pasaule, Kam saule nav tik spīdeklis, Kam cilvēks nav tik gaļas gabals Un prāts kam spožu domu pilns. Tad prātā džungļi izsēsies, Kas ziedēs ik dienas Un vēsās ziemas nepazīs, Tad sirds būs Cilvēciski silta Un ļaunumu tā nepazīs. Tā atbalss mana Pēc utopijas sauca... Bet Sabiedrība prasa savu... Tā palieku Es starp sevi un savu ideju, Ideju – sev tik tīkamo Un sabiedrībā nīstamo... |
| (06.02.2005) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |