 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Neskati no cepures |
| Tu skaista bij' līdz sāki runāt. Es pārsteigts visā tevī raugos, Kā cenšoties kam jēgu panākt. Un akli vārdu plūsmā maldos. Tu nebeidz muļķības vien gvelzt. Tas viss tik nejēdzīgi šķiet, Kā akmens piestā gaisu berzt, Kas šķaidīts ūdenī mazliet. Kādēļ tev pārliecināt mani, Ka tikai miesā slēpjas skaistums. Šo zemi sen vairs netur vaļi Un progress, tas nav tikai laiskums. Es klausos tevī, ausīm ciet. Man sacītais vien smīnēt liek. Sen esmu kļuvis es kā siets, Kur tikai vajadzīgais tiek. Bet vārdi auksti, tā kā galerts, Kas sagrābstīts no svešām mutēm, Tiek ātri sietam cauri izmests, Neko vairs neatstājot jūtām. |
| (19.02.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |