 (www.feini.lv) |
| Sergejs Abramovs : Sniegpārsliņa |
| Kā pūciņas mēs virpuļosim. Tā, it kā kāds mūs izgriezis. Bet tikai to, ka izkusīsim, Tas pateikt mums ir aizmirsis. Un zeme acu priekšā līgo, Kā šūpojoties šūpolēs. Tas rada sajūtu, ka lido. Kaut zinu to, ka krītam mēs. Tu lido, mazā, pāri zemei. No tevis negaidīšu es, Ne atbilžu, ne solījumu Par to, cik ilgi lidot vēl. Lai tevi sargā klusēšana, Par labā, ļaunā šķīstumu. Es aizturēšu savu elpu, Lai spārni tavi nekustu. Mēs lidojam un reizē krītam. Sirds sit, kā spīlēs saspiesta. Un īsās baudas iztukšoti, Mēs lēni saujā izkūstam. Lai zeme pārvērstu mūs upēs. Lai okeānos nokļūtu Un savas molekulas siltās, Vēl kādam draugam dāvātu. Tu lido, mazā, pāri zemei. No tevis negaidīšu es, Ne atbilžu, ne solījumu Kur viņi slēpa vasaras. Lai tevi sargā klusēšana, Par labā, ļaunā šķīstumu. Es aizturēšu savu elpu, Lai tikai nenomirtu tu... |
| (20.02.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |