 (www.feini.lv) |
| Agnese Līcīte : Mīlestībā cauri laikiem |
| Kur nebruģētās ielās skrien smilšu straujais gars, kur ceriņziedos lielās tik tikko plaucis zars, kā seni draugi staigā ar rokām sadotām kāds zēns, kas dzimis taigā un viņa mīļotā. Ar senu dienu dziesmām vairs neskan naktīs balss, un mežrozīšu liesmās sen balti lauzies sals, bet pāri mūžu laikiem celts laimē rastais tilts ar pieskārieniem maigiem no saules prieka cilts. Tā bezbēdīgi staigā caur ceriņziediem zēns un meitene tik skaista kā rasā dzimis vējš, un tas nekas, ka sirmums jau zēnam matos snauž, un meitenei kluss gurdums jau mazliet plecus lauž. |
| (11.03.2011) |
| DRUKĀT |
| Atpakaļ uz darbu |