Lietus noskalo melno sniegu,
kā ar krāna ūdeni, nomazgā miegu.
Pavasaris vēl guļ, pie kafijas krūzes,
ar gurdām acīm , tver pēc maizes.
Drīz būs jāstrādā, ar pilnu duku,
bet viņš vēl snauž, dzerot kafijas malku.
Ir laiks! Ir jāņem zaļā krāsa rokā
un jātriepj bagātīgi, zaļā ķite otā.
Ar plašu vēzienu, jātriepj koku zaros
un zāles dzeltenajos stiebros.
Baltā krāsa jāiejauc no sniega
un ar smalku otu, kā no diega,
iekrāso sniegpulkstenīšu cepurītes,
tās jālutina, kā mazas meitenītes.
Ir jāizrotā kokus, kā egles zarus
un jāsaliek tajos, viss skaistākos putnus.
Ar dvašu jāaizpūš viss ļaunākie mākoņi,
lai mūk, raitā solī kā ziloņi!
Un vietā... Un vietā jāliek citi,
tik balti un mīksti, kā vasaras rīti.
Jāiekrāso Saulīte, siltākās krāsās
un košākas debesis, man arī prasās.
Iekrāso dienas, tik siltās krāsās,
lai vēderā taurenīši laižas dejās.
Bet Pavasaris vēl guļ, pie kafijas krūzes,
ar gurdām acīm, tver pēc maizes.
12.03.2011 |