svētdiena norij nedēļas vektorus 
un mākoņu koris kā kino 
rāda zilos legingos ietērptus vaibstus 
laiks izmest kalendāru  
un doties meklēt kastaņkokus 
ar putukrējuma svecēm uz pleca 
bradāt pa zaļām krastmalām 
kas nekad nepaliek vecas 
un aizmirst kabatās izsildītos rokasspiedienus 
kas tikko vēl vēstīja ziemu 
 
smiekli kļūst dzīves liecinieki 
atpakaļceļa nebūs 
stundas var vikties ar matemātisku pretestību 
un aizlīkumot aiz katra pretimnākošā stūra 
bet narcišu orķestra spēlētā partitūra 
izskaņos katru ziemas rijīgo noti platīndzeltenā krāsā 
lai atdzeras saule 
 
vēl atlicis tikai sastutēt pasauli 
ar kādu no gaismas stutēm 
bezmiega notverti soļi skan pārāk skaļi un tumši  
laiks miegam 
lai pamostos pavasarī |